Šis stāsts patiesībā nav par zupu, jo kurš gan nemāk uzvārīt krēmzupu? Stāsta galvenais varonis ir aizdars, kura ideja izkristalizējās staigājot pa rudens ielām, kad sausas dzeltenas lapas kraukšķ zem kājām. Apgrauzdētas ķirbju un saulespuķu sēkliņas, kraukšķīgas pētersīļu lapiņas, maigais ķiploks un "zilais" siers pikantumam un krēmīgai konsistencei. Zupai arī nebija ne vainas, bet pirmā vieta te bija aizdaram, ticiet man!
Ar burkānkūkas recepti nevienu mūsdienās vairs neizbrīnīsi. Amerikāņu klasiskās burkānkūkas kļuvušas teju populārākas par mūsu pašu meduskūkām vai visprastāko napoleonu. Droši vien nav nevienas kafejnīcas vai kūkotavas Rīgā, kur nevarētu to nobaudīt, taču bieži vien to garšu varētu noraksturot ar vienu vārdu "pārāk". Pārāk saldi, jo pamatnē un krēmā ir ļoti daudz cukura. Pārāk trekni, jo klasiskajā krēmā ir siers ar sviestu, bet pamatnē pāris glāzes eļļas vai sviesta. Pārāk daudz garšvielu, kas neļauj izbaudīt kūkas garšu. Tāpēc es meklēju savu recepti - ar vieglu krēmu un mitriem burkānu biskvītiem, kas kopā veido sabalansētu rezultātu. Atradu. Dalos.
Pēdējā laikā ar lielu interesi un zināmu skepses devu vēroju diskusijas par dažādiem superfūdiem, sekoju kontiem, kuros dalās ar godžī ogu, čia sēklu, spirulīnas un dažādu zaļo kokteiļu receptēm. Pēc kāda laika arī es sāku izmēģināt dažas jaunās modes lietas. Sāku ar augu pieniem, jo kā reiz vīrs atteicās no govs piena produktiem. Sojas piens bija mēģināts jau pirms vairākiem gadiem, to varētu dzert tikai pie lielas vajadzības, tāpēc ķēros pie mandeļu, auzu un lazdu riekstu pieniem. No tiem interesantākais man likās lazdu riekstu piens tā šokolādīgas garšas dēļ. Savas īpatnējās garšas dēļ tas arī bija piens, ko nespējām pievarēt un aprobežojāmies ar auzu putru, kurā piena garšu nomaskēju ar tumšu šokolādi. Bet mandeļu piens bija lielisks vaniļas rīsu pudiņā, kuru pasniedzu ar ogu ķīseli.
Savukārt no mana bezglutēna dzīves posma palika ieradums pēc iespējas kviešu miltus aizvietot ar rīsu, griķu vai auzu miltiem (protams, ir vēl citi, bet šie ir tie visejošākie). Biezpiena plācenīši ir lieliski ar rīsu miltiem, fantastiskas pankūkas top no griķu un auzu miltiem, auzu miltus pievienoju arī dārzeņu plācenīšiem, un tad vēl maize, cepumi, pīrāgi...
Un tad pēdējais mans "atklājums" ir kokosriekstu produkti - eļļa un manna. Eļļa, jo izslēdzu no uztura vīnogu kauliņu eļļu, ko uztura speciālisti kritizē par ražošanas metodēm, jo ražošanas procesā izmanto ķīmiskās piedevas (tāpat kā di sansa olīveļļai). Protams, kokosriekstu eļļai ir raksturīga garša un omleti ar to diez vai izcepsi, bet tā lieliski sader ar dārzeņiem, putrām un saldajos ēdienos. Un tad vēl slavenā kokosriekstu mannā! Esmu to izmēģinājusi ar putru, bet atzīšos, vislabāk man tā pagaidām garšo tīrā veidā, ēdot ar karoti :)
Jaunu produktu izmēģināšana vainagojās ar vecas, pārbadītas receptes pārskatīšanu - burkānu un zirnīšu sautējumu. Saldo krējumu tajā aizvietoju ar mandeļu pienu, mērci iebiezināju ar rīsu miltiem, bet dārzeņus apcepu kokosriekstu eļļā. Rezumējot- bija gardi! Tiesa, vecākais dēls kā parasti nosmādēja, jo "tā nav gaļa". Pats vainīgs - mums vairāk tika :)

