Šo zupu biju iztēlojusies ar soba griķu nūdelēm, bet arī parastajām olu nūdelēm nav ne vainas. Sanāca pikanta, sildoša zupa ar aromātiskām šitaki sēnēm un svaigiem pokčoi kāpostiem. Starp citu, bioloģiskas šitaki sēnes tagad ir nopērkamas RIMI veikalos un cena par iepakojumu ir tikai virs 2 eiro. Bet buljonu es pagatavoju no liellopa lāpstiņas - uzvārīju to ar sīpolu, burkānu, selerijas un pētersīļu kātiem. Vārīju ilgi, uz vismazākās uguns, lai knapi burbuļotu, līdz gaļa bija mīksta, bet buljons biezs un ļoti aromātisks. Viens katls pietiks divām zupām un šodien tā būs liellopa gaļas zupa ar pokčoi, šitaki un nūdelēm.
Veģetārā parodija par karbonāru - tā varētu īsi raksturot šo ēdienu. Ja pazīsti karbonāru kā spageti, kas peld saldā krējuma mērcē ar šķiņķi un sieru, tad zini, ka tā nav īstā karbonāra, bet tās latviskota versija. Īstā karbonāra tradicionāli tiek gatavota ar olu, bekonu, cieto sieru un melnajiem pipariem, nekāda saldā krējuma. Manā variantā bekons ir aizvietots ar kukurūzu un kaltētiem tomātiem. Atkal neīstā karbonāra, bet gavēnim atbilstoša.
Pirmo reizi fenheli pagaršoju pirms gadiem desmit. Toreiz noskatījos Džeimija Olivera "The Nacked Chef", kur viņš tik gardi gatavoja krāsnī ceptu fenheli ar baltvīnu! Izskatījās fantastiski, tāpēc tajā pašā dienā izmēģināju šo recepti. Pirmās aizdomas manī radās jau tajā brīdī, kad sagriezu pirmo fenheli uz pusēm - tā anīsa smarža sita degunā un nelikās pievilcīga. Pēc cepšanas krāsnī situācija nepalika labāka un pēc nogaršošanas izmetu visu lielas pannas saturu miskastē. Fiasko. Atkal izmēģināju fenheli pēc vairākiem gadiem. Anīsa garša joprojām nav mana mīļākā, bet vajadzēja atrast akompanementu. Atklāsme bija, ka fenhelis labi sader ar redīsiem, zivi un jūras veltēm, labi pagatavotu (lasi, rozā) liellopu, bet ceptam anīsa garša vairs nav tik izteikta. Tagad bieži to izmantoju zivju buljonā, zivju un vistas gaļas ēdienos. Tādos kā šādā - spageti ar fenheli, puravu, zaļajiem zirnīšiem un lasi.
Zinu, ka ne visiem garšo ziedkāposti to specifikas smaržas dēļ. Tie sāk smaržot pēc grīdlupatas, ja tiek pārvārīti līdz pļuras konsistencei. Tāpēc, gatavojot tos, svarīgi ir noķert brīdi, kad apstāties un nogriezt uguni, lai tie paliktu viegli kraukšķīgi. Šādi kāposti labi iederēsies pie pastas, kopā ar saulē kaltētajiem tomātiem, olīvām un zemesriekstiem. Protams, šīs visas sastāvdaļas varētu samalt sarkanā pesto mērcē un sajaukt ar pastu un kāpostiem, bet man labāk patīk redzēt un sajust uz zoba katru komponenti.
Atradu ledusskapī zaļos sparģeļus (ko tik dažreiz neatrod), R**I veikalā kā reiz tirgoja sveramos zaļos zirnīšus, bet Google Reader ziņu plūsmā pamanīju burvīgu recepti- spageti ar zaļajiem zirnīšiem un sparģeļiem. Burvīgs, vienkāršs un ātrs pastas ēdiens.
Ko Tu parasti pagatavo atgriežoties mājās no ceļojuma? Kad mājās nekā nav? Mūsmājās tie ir spageti ar tunci. Ja man uzdotu jautājumu: "Kas no pārtikas Tev vienmēr ir mājās?", tad šī recepte arī būtu atbilde. Man vienmēr ir konservētie tomāti savā sulā, pāris konservētā tunča bundžiņas, olīvas, cietais siers ledusskapī un pasta.
