Šogad dzīvoju bez cepeškrāsns un tas ir atspoguļojies arī mana bloga saturā. Šī recepte būs viena no nedaudzajām, kur būs vajadzīgi milti un rezultātā sanāk mīkla, bet plāceņi tiks cepti uz sausas pannas. Izmēģināju tos tikai pirms mēneša manā dzimšanas dienas piknikā, pasniedzu pie dzirkstošā vīna ar sieru un dažādām uzkodām. Mīkla ir universāla, bet pildījumu vari pielāgot savām vēlmēm - pagatavo plāceņus ar zilo sieru, šķiņķi, biezpienu un ķiplokiem, vai arī saldos plāceņus ar mellenēm, persikiem vai šokolādi.
Pirmo reizi oficiāli iegādājos Latvijā audzētos sparģeļus. Zinu, ka iepriekšējos gados kaut kur caur pazīšanām zem letes varēja tos dabūt, bet man nebija paveicies. Dārzā aug daži sparģeļu augi un pavasarī vienmēr nolaužu visus dzinumus, kas tikko parādījušies virs zemes. Bieži vien apēdu tos turpat, svaigus, nenomocītus. Jāsaka, garšoja tie savādāk kā veikalā pirktie - pēc zaļajiem zirnīšiem, svaigi, kraukšķīgi, maigi. Kalnienas sparģeļi, ko iegādājos šodien, garšoja tieši tāpat - pēc maigiem zaļajiem zirnīšiem, tāpēc nopriecājos par savu veiksmi, ātri iztvaicēju tos un pasniedzu ar tomātu-olīvu mērci.
Ātra uzkoda viesībām, vakaram ar kino vai vienkārši pusdienām ar zaļajiem salātiem - fritēti kalmāru gabaliņi ar aso avokado mērci. Kalmāru gabaliņi sanāk kraukšķīgi, bet maigi, ar vieglu sāls un piparu garšu. Un, lai būtu jautrāk, klāt arī avokado mērce ar halapeņo pipariem.
Izvēloties kalmārus, atceries, ka kalmāri jāņem nelieli, ar plānu liemeni - tie gan gatavojas ātrāk, gan garša tiem ir izteiksmīgāka. Bet biezus, divu pirkstu lielumā kalmāru gabalus atstāj veikalā, jo garšo tie vairāk pēc gumijas nekā pēc jūras veltēm.
Izvēloties kalmārus, atceries, ka kalmāri jāņem nelieli, ar plānu liemeni - tie gan gatavojas ātrāk, gan garša tiem ir izteiksmīgāka. Bet biezus, divu pirkstu lielumā kalmāru gabalus atstāj veikalā, jo garšo tie vairāk pēc gumijas nekā pēc jūras veltēm.
Sāļās tartes ir brīnišķīgs svētku ēdiens! Ja laicīgi gatavojies viesībām, iepriekšējā dienā vari to pagatavot un atstāt ledusskapī, bet nākošajā dienā pasniegt kā aukstu uzkodu. Ja viesības notiek neplānotas, tad pasniedz siltu tarti ar kraukšķīgiem salātiem, vēl dažas uzkodas un ātrs svētku galds būs gatavs. Šoreiz gatavoju sezonālu puravu tarti (puravus izaudzēja Ilze). Puravi ir daudz maigāki par baltajiem sīpoliem un tie lieliski sader ar kūpināto cūkgaļas krūtiņu.
Nezinātājiem sīpolu džems izklausās droši vien jocīgi. Tiem, kam vēl dzīvas atmiņas par skolas un bērnu dārza ēdnīcu ar mūžīgu vārītu sīpolu smaku, būs grūti noticēt, ka sīpolu džems ir burvīga uzkoda, kas no galda pazūd milzu ātrumā. Ideāli sader ar smeķīgajiem sieriem, īpaši ar kazas sieru. Ļoti labs ar pastētēm un gaļas uzkodām. Klasisko sīpolu džemu gatavo ar sarkanvīnu un sarkanvīna vai balzametiķi, bet esmu gatavojusi arī gaišu džemu- ar muskātvīnu. Šoreiz izdomāju daļu sarkanvīna etiķa aizvietot ar paskābām brūklenēm un džemam parādījās burvīga ogu nianse. Domāju, ka ļoti labi te derēs arī dzērvenes.
Vēl viena vienkārša recepte kā pasniegt zaļos sparģeļus. Šoreiz ar olu, vārītu bez čaumalām (oeufs pochés). Lieliski, ātri, diētiski. Es nezinu, kādus vēl epitetus izdomāt.
Brīvdienas pavadu svešzemē, laika brīva daudz, tāpēc vēlējos padalīties ar dažām sparģeļu receptēm. Pagājušogad jau stāstīju par baltiem sparģeļiem- kā tos vārīt un kā pasniegt, klasiski ar holandes mērci. Šoreiz stāsts ies par zaļajiem sparģeļiem. Gan zaļie, gan baltie sparģeļi ir viens augs. Tie ir balti, kamēr aug zem zemes un gaismas ietekmē tiem vēl nesāk izstrādāties hlorofils. Tiklīdz tie izlien virs zemes, tie kļūst zaļāki un stingrāki pēc konsistences. Garša zaļajiem ir izteiktāka nekā to baltajiem brāļiem. Uzturvērtības ziņā sparģeļi ir vitamīniem bagāti, tos arī izmanto nieru slimību ārstēšanā.
Neesmu nekāda liela subproduktu cienītāja. Visbiežāk gatavoju vistas aknu pastēti ar konjaku un garšvielām, liellopa mēli varu apēst, bet visas tās sirsniņas, mādziņas un pārējās iekšiņas neizraisa man nekādu apetīti. Runājot par aknām, visvairāk man nepatīk kad tās pārapstrādā- aknu plācenīši, aknu tortes ar majonēzi vai aknu stroganovs miltu mērcē- no tām pāri nekas nepaliek. Aknas jācep tikai tik daudz lai tās nekļūst pelēkas un sausas (ja runājam par vistu un cūku aknām), bet liellopa un teļa aknas var palikt arī rozā. Un šādi apceptas aknas piedāvāju pasniegt ar sīpolu džemu.
Šogad siltumnīcā man auga 4 bazilika krūmi un cauru vasaru ledusskapī varēja atrast burciņu ar svaigu pesto mērci. Tomāti ar pesto un mocarellas sieru ir forša uzkoda, bet ātri vien apnikās. Meklējot citus variantus pamēģināju pesto ar svaigu gurķi (tāpat kā citi uzliec pesto karotīti uz maizes šķēles) un ziniet, tas izrādījās vienkārši ģeniāli! Daudz labāk nekā pesto ar maizi vai pat pesto ar tomātu. Elementāri un atsvaidzinoši. Iesaku pamēģināt!
Mēs jau atklājām sēņošanas sezonu. Neteikšu, ka atradām ļoti daudz sēnes, brīnums, ka vispār kaut ko atradām, jo visu laiku bija jāvaktē divgadnieks, kam sēņošana nebija pa prātam. Bet tam ir arī sava laba puse- mazāk sēnes bija jātīra :) Kā man patīk sēņot- tikpat daudz man riebjas tās tīrīt. Bet nu par tēmu runājot, man ļoti garšo maizītes ar avokado, viegli apceptām gailenēm un parmezāna sieru. Tik vienkārši un ļoti gardi. Gāju soli tālāk un pagatavoju meža sēņu pastēti, ko smērēt uz maizītēm (t.i. rīsu galetēm, jo maizi nelietoju uzturā) no rīta. Īpaši gardas tās sanāk ar tomāta gabaliņu un parmezāna skaidiņām.
Caprese ir klasiskie itāļu salāti, ko visi pazīst zem nosaukuma "tomāti ar mocarellu un baziliku". Vasarā, kad tomāti ir saldi un garšīgi un neko smagu negribas, tā ir lieliska uzkoda. Taču tagad tomāti tikai izskatās pēc tomātiem un sniedz mums tikai balastvielas, bet ne baudu.
Šajā receptē tomāti tiek kaltēti cepeškrāsnī, pievienojot garšvielas, bet mocarellas vietā es izmantoju Latgales sieru (svaigais siers, līdzīgs pēc garšas Jāņu sieram, bez garšvielām)- mūsu pašmāju mocarellu.
Šajā receptē tomāti tiek kaltēti cepeškrāsnī, pievienojot garšvielas, bet mocarellas vietā es izmantoju Latgales sieru (svaigais siers, līdzīgs pēc garšas Jāņu sieram, bez garšvielām)- mūsu pašmāju mocarellu.
Grūtniecības laikā nācies cīnīties par hemoglobīnu. Pārtiku, kas satur dzelzi, ēdu lielos daudzumos, tai skaitā arī bietes. Šādus biešu salātus varēju ēst katru dienu un pat braucot komandējumā ņēmu tos līdzi. Galvenais, ka gatavošana neatņēma daudz laika vai spēku. Bet vēl svarīgāk, ka sanāk ļoti gardi.
Nopietns nosaukums, bet ļoti vienkāršs ēdiens. Pirms kāda laika gatavoju heku krējuma mērcē ar tomātiem un papriku. Tas tik ļoti mums garšoja, ka nolēmu pagatavot to dēla vārda dienā. Svētku ēdienam jābūt svinīgam, tāpēc uztaisīju mērces tūningu- paslēpu to porciju trauciņos zem kārtainās mīklas cepures un nosaucu to par žuljēnu.
Šī ir siļķe kažokā jaunā izpildījumā. Ja klasiskajā variantā jāgriež, jārīvē, jākārto, tad šajā vajag tikai sagriezt izejvielas un uzspraust tās uz kociņiem. Un, protams, bez majonēzes. Un, protams, klāt rupjmaizes gabaliņu. Un, protams, šņabīti.
Publicējot receptes man radās sajūta, ka es tikai cepu un cepu tikai saldas kūkas. Īstenībā, kūkas un citus saldumus var sastapt mūsu virtuvē tikai pāris reizes nedēļā. Ir manos krājumos arī kāds sāļš cepums- sīpolu pīrāgs. Tie, kas ir šo pīrāgu ēduši, to novērtēja. Īpaši labs tas ir kā vīna uzkoda. Citi, izlasot recepti vien, uzreiz novaibstās- par daudz sīpolu. Gaumes lieta, kā saka. Bet nu ja Tev garšo sīpolu zupa, ja pie putraimdesas Tu sacep prāvu daudzumu sīpolu, tad šis pīrāgs domāts tieši Tev.
Nenogatavinātais siers ir universāls. Tam nav izteiktas garšas, tas ir maigs. Tas papildina ēdienu, izceļ savu kaimiņu garšu, bet nedominē. Vispazīstamākais piemērs ir tomāti ar mocarellas sieru. Bet ja nenogatavināto sieru iemarinē, tas no otrā plāna lomas atveidotāju kļūs par galveno varoni!
