Šajā receptē izmantosim svaigu olas dzeltenumu un visus bailīgos gribu nomierināt, ka samaisot visas pastas sastāvdaļas kopā, dzeltenumus pagatavosies tieši tik daudz, cik vajadzēs un pastas mērce kļūs vēl maigāka un vēl krēmīgāka. Galvenais nosacījums - servē pastu ar mērci karstu un ilgi negaidi. Būs garšīgi, apsolu!

Cik daudz olu nedēļā apēd Tu? Vienu? Divas? Trīs? Mūsmājās nedēļā aiziet kādas divdesmit vismaz, jo nav nekā ātrāka kā pagatavot vakariņās omleti ar svaigiem dārzeņiem vai brokastīs vēršaci ar tomātiem. Bet vislabāk man garšo mīksti vārītas olas un klāt tikai šķipsniņu sāls un kraukšķīgu grauzdiņu. Varu piešaut olu zupai, pasniegt plaucētu olu ar sparģeļiem, vai arī dārzeņu sautējumu. It īpaši vasaras sezonā, kad dārzeņi ir svaigi un to garša nelīdzinās plastmasai. Kā šajā receptē.

Pirmo reizi oficiāli iegādājos Latvijā audzētos sparģeļus. Zinu, ka iepriekšējos gados kaut kur caur pazīšanām zem letes varēja tos dabūt, bet man nebija paveicies. Dārzā aug daži sparģeļu augi un pavasarī vienmēr nolaužu visus dzinumus, kas tikko parādījušies virs zemes. Bieži vien apēdu tos turpat, svaigus, nenomocītus. Jāsaka, garšoja tie savādāk kā veikalā pirktie - pēc zaļajiem zirnīšiem, svaigi, kraukšķīgi, maigi. Kalnienas sparģeļi, ko iegādājos šodien, garšoja tieši tāpat - pēc maigiem zaļajiem zirnīšiem, tāpēc nopriecājos par savu veiksmi, ātri iztvaicēju tos un pasniedzu ar tomātu-olīvu mērci.

Veikaliņā blakus mājām iegādājos mieža putraimus. Tajā brīdī vēl nezināju, ko ar tiem iesākšu, pirku mirkļa vājuma brīdī. Kad pagatavoju tos pirmajā reizē, biju ļoti izbrīnīta par konsistenci - īstas pērļu grūbas! Tikai lētāk un nosaukums ne tik glauns. Kopā ar ziemas sezonas dārzeņiem - ne īpaši aromātiskiem un ne īpaši garšīgiem, sanāca gardi silti salāti. Un kā punktiņš uz i - svaigi siets kazas siers ar garšvielām. 

Indonēzijas Nasi Goreng ir vienkāršs veids kā izlietot rīsus, kas ir palikuši no vakardienas vakariņām. Indonēzijas ēdiens, ātri pagatavojams. Šoreiz es neiespringu uz garšvielām un izmantoju tās, kas vienmēr būs atrodamas vismaz vidējā izmēra veikalā - ingveru, čili, ķiploku un sojas mērci. Ideja elementāra - paņem visu, kas atrodams ledusskapī un vārītus rīsus, ātri apcep, pārlej ar sojas mērci un iesit pāris olas. Var likt nasi goreng vistas vai cūkgaļu, var garneles un jūras veltes, bet var pagatavot arī veģetāro versiju - nekādu noteikumu un likumu nepastāv.

Mana mamma gatavo vareņiku mīklu no ūdens, olas un miltiem, bet pelmeņu mīklu tikai no ūdens un miltiem. Pirms mēģināt mammas variantu, es centos izgudrot velosipēdu un meklēju jaunas mīklas receptes. Bija izmēģināta kefīra mīkla, tad nonācu līdz plaucētai mīklai ar ūdeni un miltiem un visbeidzot atklāju šo - plaucēto mīklu ar sviestu. Burvīga mīkla! Pirmkārt, to var izrullēt ļoti plānu, mīkla nelīp pie galda, bet perfekti lipinās kopā. Un, otrkārt, gatava tā ir garšīga, ļoti maiga, nelīp pie zobiem un ļauj izbaudīt pildījumu. 

Vēl viens šo vareņiku atklājums ir pagatavošanas veids. Parasti tos vāra lielā ūdens daudzumā un, nav ko slēpt, bieži vien jūk laukā un ne katrs vareņiks nodzīvo līdz pasniegšanai. Šoreiz es noslaucīju putekļus no sava tvaicētāja un vareņikus iztvaicēju. Vareņiki iznākuši maigi, perfekti nogatavojušies un visi palika veseli. 

Šodienas ēdienkartē vareņiki ar kāpostiem un sēnēm, vareņiki ar ķiršiem, kā arī klasiskie vareņiki ar biezpienu. 

Vajadzēs:

500 g tomātu
1 burkāns
1 sīpols
1 ķiploka daiviņa
500 ml buljona vai ūdens (plus-mīnus, atkarīgs no tā, cik sulīgi ir tomāti)
200 ml kokosriekstu piena
200 g sarkano lēcu
eļļa (olīveļļa, saulespuķu vai kāda cita augu eļļa)
jūras sāls
1 tējk. karija pastas
skābais krējums pasniegšanai


Pagatavošana:

Sagriez dārziņus šķēlēs. Katlā sakarsē eļļu, apcep vispirms sīpolus zeltainus, tad liec klāt burkānus un beidzot tomātus. Tomāti izdalīs sulu un sāks sautēties, sautē līdz būs mīksti. Pievieno dārzeņiem ķiplokus, kokosriekstu pienu, buljonu, lēcas, sāli un karija pastu. Vari zupu līdz lēcas būs gatavas. Ja zupa sanāk par biezu, pievieno vēl buljonu. Gatavu zupu sablenderē un pasniedz ar karoti skābā krējuma (tas, protams, opcionāli, bet man ļoti garšo pie asiem ēdieniem). Labu apetīti!

Ja esi redzējis "The Hell's Kitchen", "My Kitchen Rules" vai kādu citu importa ēst gatavošanas šovu, tad noteikti zini, ka jūras ķemmītes ir tāda jūras velte, kuru gatavojot ir svarīgas divas lietas - tās jācep ātri, nedrīkst pārcept, kā arī tās skaisti jākaramelizē. Atzīšos, savā virtuvē ķemmītes gatavoju pirmo reizi un, diemžēl, izdarīju nepareizu izvēli, nopērkot veikalā saldētas ICA ķemmītes. Atkausējot, tās peldēja šķidrumā, palika sīciņas un cepoties sarāvās vēl vairāk. Tās joprojām bija garšīgas, taču šķīvī bija pupiņu izmērā. Kaut arī izmērs pievīla, garša nelika vilties, jo fenhelis labi sader ar jūras veltēm, bet ķemmītēm ļoti piestāvēja risoto krēmīga konsistence. Protams, gluži ikdienas ēdiens tas nav, bet svētku reizei ļoti piestāv.

Vienkārša un ātra recepte, kurai nav jābūt precīzai. Parasti gatavoju šos plācenīšus uz aci - gabaliņu ķirbja, biezpiens cik ir, pāris olas un milti, lai būtu vajadzīgā konsistence. Bet šoreiz speciāli nosvēru visas sastāvdaļas, kaut arī lieta tā ir tāda nosacīta, jo biezpiens var būt mitrs, bet ķirbis sulīgs un tad miltus vajadzēs vairāk. Rezultātā sanāk saldi plācenīši, kas labi garšo bērniem. Brokastīs un vakariņās. Silti vai auksti. Un tā tālāk :)

Zinu, ka ne visiem garšo ziedkāposti to specifikas smaržas dēļ. Tie sāk smaržot pēc grīdlupatas, ja tiek pārvārīti līdz pļuras konsistencei. Tāpēc, gatavojot tos, svarīgi ir noķert brīdi, kad apstāties un nogriezt uguni, lai tie paliktu viegli kraukšķīgi. Šādi kāposti labi iederēsies pie pastas, kopā ar saulē kaltētajiem tomātiem, olīvām un zemesriekstiem. Protams, šīs visas sastāvdaļas varētu samalt sarkanā pesto mērcē un sajaukt ar pastu un kāpostiem, bet man labāk patīk redzēt un sajust uz zoba katru komponenti. 

Sarkanie kāposti nav īpaši raksturīgi mūsu virtuvei, mums labāk garšo parasti baltie kāposti, svaigi vai skābēti. Taču Rietumeiropā sarkanie kāposti ir klasika - sautēti tie tiek pasniegti ar pīles krūtiņu, cūkas pavēderi vai kādu citu proteīnu. Svaigā veidā tie man liekas par sīkstu, salātos es tos neliktu, bet sautēti tie ir brīnišķīgi un ir labs aizvietojums mūsu klasiskajiem, ar žāvējumiem un ķimenēm.

Esmu gatavojusi sarkanos kāpostus dažādos veidos - ar sarkanvīnu, etiķi, jāņogu un granātābolu sulu un tas pēdējais variants man patika vislabāk. Skābums kāpostiem ir vajadzīgs, lai saglabātu to spilgto krāsu un garšas balansam. Principā, var izmantot jebkuru skābu šķidrumu, kam piemīt garša. Skābumu līdzsvaro saldums no brūnā cukura, medus vai žāvētajiem augļiem. Žāvētās plūmes un rozīnes, manuprāt, iederas vislabāk. Un tad, beidzot, garšvielas - anīss, krustnagliņas, smaržīgie pipari, melnie pipari, muskatrieksts, kanēlis, t.i. klasiskās Ziemassvētku garšvielas. Taču man nepatīk pārspīlēt ar garšvielām, tāpēc apstājos pie smaržīgajiem pipariem jeb vircēm, kas angļu valodā saucās allspice - "visas garšvielas", t.i. daudzas garšas vienā garšvielā.

Tāds īsumā ir šīs receptes stāsts. Un, galvenais, nākamajā dienā kāposti kļūst vēl garšīgāki. Ja vien pacietības pietiks nogaidīt. Starp citu, sarkanie kāposti ir brīnišķīga dabiska violeta krāsviela. Griežot kāpostus rokas paliek tumši zilas un grūti nomazgājamas un te vislabāk palīdzēs citronskābe vai etiķis - no krāsas nepaliks ne miņas!

Sveicieni jaunajā gadā! Garšu karuselim jaunais gads sākas 1.februārī, jaunā virtuvē, ar jaunām idejām un darboties spāru. Jauno 2016.gadu iesāksim ar jaunu projektu, kas ilgs visu mēnesi, kura laikā katru dienu gatavosim kopā pusdienas vai vakariņas no produktiem, kas pieejami lielākos un mazākos veikalos. Zinu, ka dažreiz iedvesma rosīties virtuvē pamet, receptes sāk atkārtoties un grūti atgriezties radošā straumē. Tāpēc šis projekts ir izaicinājums man un varbūt arī kādam no Garšu karuseļa lasītājiem, Lai jaunais gads iesākas garšīgi, sagādā atklājumus un patīkamus pārsteigumus!

Tātad, esmu sagatavojusies, iegādājusies bakalejas krājumus - konservētus tomātus savā sulā, pupiņas, kokosriekstu pienu, sojas, austeru un saldo čili  mērces, rīsi, pasta, dažādi graudaugi, arī garšvielu krājumi ir papildināti. Receptes saplānotas un rokas niez sākt. Un iesāksim šo mazo projektu ar divām receptēm - kartupeļu ņokiem ar sēņu mērci un sautētiem sarkanajiem kāpostiem granātābolu sulā. Abi ēdieni gatavojas ātri, labi sader kopā. Tāds reveranss vācu virtuves virzienā, kur bieži rodu iedvesmu un kas man ir ļoti tuva.

Neatklāšu Ameriku, ja teikšu, ka ziemā par svaigiem tomātiem jāaizmirst un vislabāk tos aizvietot ar konservētiem tomātiem savā sulā. Taču, iespējams, atklāšu kaut ko jaunu, ja teikšu, ka vislabāk izvēlēties itāļu konservus, jo zemē, kur saule vidēji gadā spīd daudz reizes vairāk kā pie mums, tomāti aug aromātiski, saldi un garšas pilni. Tomātu konservi ir pieejami divos veidos - mizoti veseli tomāti un tomāti sagriezti. Intuitīvi vienmēr izvēlos veselos, jo kas to lai zina, kas tajos sagrieztajos ir sagriezts? Pavisam glauni būtu izvēlēties bioloģiskos tomātus, bet arī parastajiem nav ne vainas, ja tie nākuši no saulainām zemēm, kur vajag mazāk mēslojumu, lai tie izaugtu lieli un braši.

Par ko tad ir šis garš ievads? Par tomātu mērci! To pašu, ko liek pie pastas, smērē uz picas, pasniedz pie desiņām. Jo šoreiz es to pagatavoju no 3 tomātu veidiem - konservētiem, pulvera un kaltētiem tomātiem. Ar konservētiem viss skaidrs, bet kā tad ar pulveri? Pulveris bagātina mērces garšu, turklāt tas mērci biezina. Tāpēc mērce nav jānovāra, gatavošanas laiks samazinās, bet garša no tā tikai vinnē. Un kaltēto tomātu gabaliņi piešķir mērcei vajadzīgo konsistenci - tā nav vairs kā bērnu biezenītis, bet pieaugušo ēdiens. Bez liekuļošanas teikšu, mērce sanāca tik garda, ka klāt man neprasījās nekas vairāk par pilngraudu pastu un drusciņas rīvēta cietā siera.

Šis stāsts patiesībā nav par zupu, jo kurš gan nemāk uzvārīt krēmzupu? Stāsta galvenais varonis ir aizdars, kura ideja izkristalizējās staigājot pa rudens ielām, kad sausas dzeltenas lapas kraukšķ zem kājām. Apgrauzdētas ķirbju un saulespuķu sēkliņas, kraukšķīgas pētersīļu lapiņas, maigais ķiploks un "zilais" siers pikantumam un krēmīgai konsistencei. Zupai arī nebija ne vainas, bet pirmā vieta te bija aizdaram, ticiet man!

Šodien gribu pastāstīt par vienu burvīgu zāli, ko parastajos lielveikalos nenopirkt, bet var atrast tirgos un izaudzēt pašiem- mangoldu. Mangolds nav parastu biešu lapas, bet lapu bietes- ilggadīgs augs, no kura uzturā lieto tieši lapas, nevis sāknes. Ir daudz un dažādas mangolda šķirnes- ar sarkaniem, dzelteniem, oranžiem kātiem. Ļoti skaists augs! Mangolda lapas garšo līdzīgi kā jauno biešu lapas, bet garša nav tik stipra un sīva. Gatavo mangoldu tāpat kā spinātus, bet mangolda lapas nav tik maigas kā spinātu, tās var droši vārīt un citādi termiski apstrādāt. Mangoldu, ko izmantoju šajā receptē, izaudzēja Ilze (viņa audzē arī citus ļoti garšīgus un interesantus dārzeņus, ko reizi nedēļā var pasūtīt). 

Šos salātus mēs visbiežāk saucam par ikriem, baklažānu ikriem. Laukos vasarā lielajā čuguna katlā lielā eļļas daudzumā apcepa sīpolus, tiem pievienoja sarīvētus burkānus, sagrieztus baklažānus un papriku, bet pašās beigās tomātus, ķiplokus un daudz-daudz zaļumu. Bezdievīgi garšīgi un trekni. Visi mēģinājumi mājās atkārtot šo vienkāršu recepti beidzās ar lielu daudzumu dārzeņu sautējuma. Nezinu, kas pie vainas- gaiss, plīts, katls vai dārzeņi, bet tik garšīgi sanāk tikai laukos.


Kas nesanāk, tas nesanāk, tāpēc izdomāju citu variantu- vieglu un vasarīgu (varbūt es arī pārspīlēju ar to izdomāšanu, noteikti kāds jau ir to izdomājis pirms manis, bet šis būs mans velosipēds). Šajos salātos baklažāni tiek cepti cepeškrāsni, nevis eļļā. Kā zināms, baklažāni ārkārtīgi uzsūc eļļu, karstā pannā 3 vidējā izmēra baklažāni mierīgi paņems 3 glāzes eļļas un pēc šādām pusdienām būs īpaši jāparūpējas par savām aknām. Cepti baklažāni eļļu neprasa nemaz, gataviem salātiem es to pievienoju vien pāris ēdamkarotes vienīgi garšai. Kopā ar baklažāniem es sacepu papriku un vienu čili piparu, bet tomātus liku svaigus- gatavus, saldus un ļoti garšīgus. Pasniedzām salātus vienkārši ģeniāli: ar sadrupinātu svaigu aitas sieru (protams, aizmirsu nofotografēt), grillētu sēkliņu maizi un manu mīļāko (uz šodienu, viss veikalu klāsts vēl nav izpētīts) rozā vīnu.

Pēc ilga pārtraukuma atgriežos pie sava bloga. Noilgojos, bet laika un spēku tam nebija. Tagad, kad komandējumi beigušies, ilgi gaidītais diploms saņemts un atvaļinājumā pavadīta jau viena nedēļa, ar vieglu sirdi atvēru šo lapu un ķēros pie rakstīšanas. Pirmo reizi mūžā atvaļinājumam paņēmu visas 4 likumā noteiktās nedēļas un pavadu tās tālu prom no Latvijas. Šeit vidējā dienas temperatūra ir ap 30 grādiem, laiks prognozējams kā lietus Jāņos, jūra silta un tīra, bet vīns lēts, nerunājot par dārzeņiem un augļiem. Dienas karstumā apetīte pazūd, tāpēc izlīdzamies ar augļiem un kafiju, bet vakarā, ja nav ieplānots gājiens uz "sabiedriskās ēdināšanas vietām", sākas ēst gatavošana. Vienā no šādiem vakariem spontāni tapa šis rozā risotto.


Kāpēc šis risotto ir rozā? Tāpēc ka manā ledusskapī bija viens sarkans sīpols, rozā vīna pudele un garšīgi rozā tomāti. Šim risotto noteikti var ņemt baltvīnu, dzelteno sīpolu vulgaris un buljonu pagatavot no kubiciņa, bet bez garšīga gatava tomāta neiztikt. Tūlīt tūlīt jau tirgū parādīsies mūsu vietējie tomāti, tāpēc iesaku nogaidīt līdz šim brīdim un nepavesties uz Mārupes "broilerīšiem".

Man ļoti garšo tomātu un mocarellas salāti. Svaigi vietējie tomāti, baziliks, garšīga olīveļļa un tumīgs balzamiko etiķis veido vienkāršu un ļoti gardu ēdienu. Novērots, ka tiklīdz siltumnīcās parādās pirmie tomāti, apkārtējos veikalos pazūd mocarellas siers, tas tiek zibenīgi izpirkts. Šajā gadalaikā, kad vietējie ir tikai gurķi no Mārupes siltumnīcas un tomāti no Getliņiem, šādiem salātiem pievienota vērtība ir ļoti maza. Jā, nopirkt garšīgus tomātus var, bet tikai dažos veikalos un tikai par dārgu naudu. Tāpēc mana caprese salātu ziemas variācija ir ar bietēm, kas arī labi sader ar balzamiko etiķi un baziliku.