Pirmo reizi oficiāli iegādājos Latvijā audzētos sparģeļus. Zinu, ka iepriekšējos gados kaut kur caur pazīšanām zem letes varēja tos dabūt, bet man nebija paveicies. Dārzā aug daži sparģeļu augi un pavasarī vienmēr nolaužu visus dzinumus, kas tikko parādījušies virs zemes. Bieži vien apēdu tos turpat, svaigus, nenomocītus. Jāsaka, garšoja tie savādāk kā veikalā pirktie - pēc zaļajiem zirnīšiem, svaigi, kraukšķīgi, maigi. Kalnienas sparģeļi, ko iegādājos šodien, garšoja tieši tāpat - pēc maigiem zaļajiem zirnīšiem, tāpēc nopriecājos par savu veiksmi, ātri iztvaicēju tos un pasniedzu ar tomātu-olīvu mērci.

Vēl viena vienkārša recepte kā pasniegt zaļos sparģeļus. Šoreiz ar olu, vārītu bez čaumalām (oeufs pochés). Lieliski, ātri, diētiski. Es nezinu, kādus vēl epitetus izdomāt. 

Atradu ledusskapī zaļos sparģeļus (ko tik dažreiz neatrod), R**I veikalā kā reiz tirgoja sveramos zaļos zirnīšus, bet Google Reader ziņu plūsmā pamanīju burvīgu recepti- spageti ar zaļajiem zirnīšiem un sparģeļiem. Burvīgs, vienkāršs un ātrs pastas ēdiens.

Šī ir klasiku klasika- sparģeļi ar Holandes mērci. Parasti tos var izvēlēties ar šķiņķi, grilētu vistas fileju, cūkgaļas medaljoniem vai pat steika gabalu. Bet man liekas, ka lieli gaļas gabali šajā ēdienā ir lieki, jo Holandes mērce ir gana sātīga, bet ēdiena garša ir tik pilnvērtīga, ka bojāt to ar gaļu nevajag. Vienīgais, ko es atļāvos, ir pāris plāni prošuto šķiņķa gabali. Un jā, apzinos, ka lielākā daļā restorānu Holandes mērci negatavo un iepērk jau gatavu tetrapakos, tāpēc jo lielāka bija mana vēlēšanās izmēģināt šo mērci pagatavot pašai.

Pēdējā komandējumā Vācijā gandrīz dabūju sparģeļu intoksikāciju, jo ēdu tos katru dienu un vēl mājās atvedu paciņu. Vēlāk nožēloju, ka paņēmu tik maz. Pašlaik Vāczemē sparģeļus var dabūt gandrīz katrā krogā un restorānā un ne tikai klasiskā veidā- ar Holandes mērci un vārītiem kartupeļiem, bet arī salātos, zupās, pīrāgos. Gastronomiskie žurnāli velta maija numurus sparģeļiem, piedāvā pagatavot tos n-tajos veidos. Visa valsts trako pēc sparģeļiem.