Pirmo reizi oficiāli iegādājos Latvijā audzētos sparģeļus. Zinu, ka iepriekšējos gados kaut kur caur pazīšanām zem letes varēja tos dabūt, bet man nebija paveicies. Dārzā aug daži sparģeļu augi un pavasarī vienmēr nolaužu visus dzinumus, kas tikko parādījušies virs zemes. Bieži vien apēdu tos turpat, svaigus, nenomocītus. Jāsaka, garšoja tie savādāk kā veikalā pirktie - pēc zaļajiem zirnīšiem, svaigi, kraukšķīgi, maigi. Kalnienas sparģeļi, ko iegādājos šodien, garšoja tieši tāpat - pēc maigiem zaļajiem zirnīšiem, tāpēc nopriecājos par savu veiksmi, ātri iztvaicēju tos un pasniedzu ar tomātu-olīvu mērci.

Zinu, ka ne visiem garšo ziedkāposti to specifikas smaržas dēļ. Tie sāk smaržot pēc grīdlupatas, ja tiek pārvārīti līdz pļuras konsistencei. Tāpēc, gatavojot tos, svarīgi ir noķert brīdi, kad apstāties un nogriezt uguni, lai tie paliktu viegli kraukšķīgi. Šādi kāposti labi iederēsies pie pastas, kopā ar saulē kaltētajiem tomātiem, olīvām un zemesriekstiem. Protams, šīs visas sastāvdaļas varētu samalt sarkanā pesto mērcē un sajaukt ar pastu un kāpostiem, bet man labāk patīk redzēt un sajust uz zoba katru komponenti. 

Ātras un vienkāršas vakariņas- vista ar rīsiem. Cepta ar ķiplokiem vai kariju. Uz pannas vai cepeškrāsnī. Bet varbūt sautēta ar zaļajām olīvām? Izlemt tikai Tev!