Atzīšos, vasarā vēlme sēdēt pie datora un dalīties ar receptēm strauji tuvojas nullei. Siltā laikā gribas vairāk būt ārā, bet ēdieni, kas top virtuvē, ir tik elementāri un ātri, ka liekas, nevienam nebūs interesanti. Bet nu ar vienu tādu tomēr vēlos padalīties. Ļoti vienkāršas pankūkas, kurās var izlietot pastāvējušos banānus, klāt vēl sezonas ogas- mellenes. Rezultātā sanāk brokastis, pusdienas vai vakariņas bērniem, vai arī garšīgas pankūkas, ko pasniegt ar sieru pie glāzes atdzesēta Rose.

Saldējuma sezona oficiāli ir atklāta! Un ja parasti gatavoju saldējumu uz vārītā krēma bāzes, tad šoreiz izvēlējos jogurtu. Ne jau veselīguma dēļ, jo izmantoju grieķu jogurtu ar 10% tauku saturu, kā arī diezgan lielu daudzumu cukura. Jogurtu izvēlējos, jo man patīk viegls skābenums, kā arī īpaša saldējuma garša, kas neprasa neko klāt - ne vaniļu, ne kanēli, ne kādu citu piedevu. 

Ar jogurta saldējumu viss nav tik vienkārši, jo jogurts satur diezgan daudz ūdens, bet ūdens sasalstot kristalizējas un saldējuma vietā iznāk sorberts. Sorbertam arī nav ne vainas, bet man patīk krēmīga konsistence, tāda kā īstajam krējuma saldējumam. Lai to panāktu, jogurtu var iebiezināt, notecināt marlē, vai arī pievienot krietnu cukura devu, kā to izdarīju es. Lai ūdens jogurtā sliktāk kristalizētos, cukuru pievienoju attiecībā 1:4 ar jogurtu. Rezultāts ir varbūt nedaudz saldāks kā man gribētos, bet ja pasniedz saldējumu ar svaigām ogām un augļiem, saldums izlīdzinās. 

P.S. Jogurtu saldējumam izvēlējos īstu grieķu. Kalorijas netaupīju un saturā ieskatījos - tikai piens un jogurta baktērijas. 

Spriest par mikroviļņu krāsns veselīgumu vai kaitīgumu līdzinātos kūlas dedzināšanai - no maza sērkociņa liels ugunsgrēks. Internets pilns ar "pētījumiem" un pētījumiem, kas apstiprina vai noliedz dažādas teorijas, sākot ar tādam, kas apgalvo, ka mikroviļņu krāsns maina ēdiena molekulas, šādi gatavots ēdiens palielina holesterīna līmeni, kā arī pasliktina asins ainu un izraisa vēzi. No otras puses, loģiski tiek pretstatīta mikroviļņu krāsnī gatavotā ēdiena lielāka uzturvērtība, jo tas tiek gatavots īsāku laiku, bez ūdens, līdz ar to, vitamīni un minerālvielas paliek vairāk. Jāsaka arī, ka lielākā daļa pētījumu ir veikta pagājušā gadsimta 60-80 gados, kad mikroviļņu krāsnis bija tikai savas evolūcijas pirmsākumos. Bet pēdējā laikā nekādi ticami pētījumi netika veikti, ja neskaita tos "britu zinātniekus", kas apgalvo, ka no mikroviļņu krāsns klātbūtnes mājās atmiekšķē smadzenes un izaug aste. 

Un, ja jau esmu iesākusi šo slidenu tēmu, atzīšos - mūsu mājās ir mikroviļņu krāsns. Nē, es nesildu tajā pusfabrikātus. Jā, es to izmantoju ikdienā. Atkausēju sasaldētus produktus, kausēju šokolādi un sviestu, sasildu ēdienu no ledusskapja un dažreiz vāru dārzeņus salātiem. Tas pēdējais punkts vispār mani fascinē - burkāni ir gatavi 5 minūtēs, kartupeļi 8 minūtēs, bet bietes lielākais 10 minūtēs. Vinegreta pagatavošana nepārtop divu dienu ilgā pasākumā, bet var notikt jebkurā brīdī. Kas attiecas uz šokolādes kausēšanu - profesionālie konditori apgalvo, ka tas ir labākais veids kā to izdarīt. Kausējot uz tiešās uguns šokolāde var piedegt, ūdens peldē šokolādē var iekļūt ūdens caur tvaikiem vai verdošu ūdeni, bet mikroviļņu krāsnī šokolāde kūst perfekti, tikai jāzina daži noteikumi. 

Un ja jau esmu aizrunājusies līdz šokolādei, padalīšos ar savu atklājumu. Jau kādu laiku šokolādi pērku sveramu. Casa Lucker šokolādi iegādājos Brenners veikaliņā Hospitāļu ielā, kur 2,5 kg smags iepakojums maksā ap 28 eiro. Vēl viena vieta, kur var to izdarīt - Gemoss ar šokolādes Belcolade piedāvājumu. Viens kilograms maksā ap 10 eiro (atkarībā no šokolādes šķirnes cena svārstās). Šāds pirkums iznāk izdevīgāks par 100 g tāfelītēm, jo kvalitatīva šokolāde mazāk par 1,5-2 eiro nemaksās.

Laikam jābeidz pļāpāt, ķeramies pie receptes!

Griķu pankūkas Latvijā nav īpaši populāras, mēs esam konservatīva tauta un priekšroku dodam kviešu miltiem. Toties Francijas ziemeļos griķu pankūkas jeb franču galette ir teju nacionālais ēdiens. Pankūkas cep uz lieliem riņķiem, cep tikai no vienas puses, virsū liek pildījumu un pasniedz salocītu. Pildījums var būt sāļš vai salds - olas, siers, šķiņķis, ābolu biezenis vai kāds salds krēms. 

Man ļoti patīk ideja aizvietot kviešu miltus ar citiem un ne jau tāpēc, ka cenšos izvairīties no glutēna, lai cik trendīgi tas nebūtu. Man patīk dažādība, iepazīt jaunas garšas, neturēties cieši pie klasiskām receptēm. Tāpēc griķu pankūkas cepu jau vairākas reizes. Sākumā griķu miltus jaucu ar kviešu miltiem, jo mamma tā dara un cienījami autori tā iesaka. Pamazām sāku samazināt kviešu miltu daudzumu līdz atteicos ne tiem pavisam. Un rezultāts man patika - pankūku garša kļuva izteiktāka un uzreiz var pateikt, ka tās ir no griķu miltiem.

Kādā kulināro ceļojumu raidījumā redzēju, ka Bretaņā pankūku mīklu gatavo tikai no piena un griķu miltiem attiecībā 2:1. Speciāli izmēģināju šo variantu, bet tad pankūkas rauj pie pannas. Nācies tomēr pievienot pāris olas. Un nekad nepievienoju mīklai ne sodu, ne cepampulveri - skaistas, gaisīgas, caurumotas pankūkas sanāk uz labi sakarsētas pannās. Izmēģini!

Vienkārša recepte ātram našķim, ko nobaudīt pie televizora skatoties kādu garāku brīvdienu filmu. Jau kādu laiku gatavojam popkornu mājās, vislabāk mums garšo popkorns ar sāli un karameles sīrupu, kad gatavu popkornu pārleju ar ēdamkaroti tumšā cukura sīrupa un uzberu šķipsniņu jūras sāls. Smaržo kā kinoteātrī un es zinu, kas šajā našķī ir iekšā. 

Mana mamma gatavo vareņiku mīklu no ūdens, olas un miltiem, bet pelmeņu mīklu tikai no ūdens un miltiem. Pirms mēģināt mammas variantu, es centos izgudrot velosipēdu un meklēju jaunas mīklas receptes. Bija izmēģināta kefīra mīkla, tad nonācu līdz plaucētai mīklai ar ūdeni un miltiem un visbeidzot atklāju šo - plaucēto mīklu ar sviestu. Burvīga mīkla! Pirmkārt, to var izrullēt ļoti plānu, mīkla nelīp pie galda, bet perfekti lipinās kopā. Un, otrkārt, gatava tā ir garšīga, ļoti maiga, nelīp pie zobiem un ļauj izbaudīt pildījumu. 

Vēl viens šo vareņiku atklājums ir pagatavošanas veids. Parasti tos vāra lielā ūdens daudzumā un, nav ko slēpt, bieži vien jūk laukā un ne katrs vareņiks nodzīvo līdz pasniegšanai. Šoreiz es noslaucīju putekļus no sava tvaicētāja un vareņikus iztvaicēju. Vareņiki iznākuši maigi, perfekti nogatavojušies un visi palika veseli. 

Šodienas ēdienkartē vareņiki ar kāpostiem un sēnēm, vareņiki ar ķiršiem, kā arī klasiskie vareņiki ar biezpienu. 

Adventes cepumu kolekcijā ir jaunpienācējs - biešu un dzērveņu cepumi. Šie rozā cepumi atsvaidzinās saldo galdu ar savu izskatu un ne tikai, jo biešu pulveris šajos cepumos ir ne tikai krāsai, bet arī garšai.

Pirmā Advente atnāca klusi un bez lieka trokšņa. Nekādas skaļas rosības virtuvē, nekādu pilnu svētku galdu. Tikai daži saldumi, mandarīni, sveču gaisma un rokdarbi, jo Adventes kalendārs, ko šogad šujam ar dēlu paši, vēl nav gatavs. Šie cepumi arī ir tādi klusi, bez izrādīšanas un pompozitātes - garšas vienkāršas un maigas. Cepumiem izmantoju savu pēdējā laika atklājumu - Kāruma krēmveida biezpienu, kas pēc garās drīzāk atgādina biezu jogurtu. Ja tāda pa rokai nebūs, droši var izmantot parasto biezpienu, ko izberž caur sietu un pievieno karoti skābā krējuma, lai masa būtu krēmīgāka. Un, protams, Ilzes ogu pulveri. Kur nu bez tiem :) 

Ir tādas dienas, kad saldo gribas, bet cepeškrāsni ieslēgt negribas. Tādās dienās izglābt var parastais lielveikals, kurā parasti var atrast parastus cepumus, parastas avenes, šokolādi un ne tik parastu maskarpones sieru. Kas no tā visa var iznākt? Tiramisu! Ar klasisko recepti to vieno vien cepumi un maskarpones siers, klasikas cienītāji varbūt raustīs degunu un apgalvos, ka šo desertu par tiramisu saukt nevar, jo nav te ne espresso, ne marsalas vīna, ne svaigu olu galu galā. Taču mēs ļausimies eksperimentam un pagatavosim šo desertu - ar saldiem cepumiem, atsvaidzinošām ogām un rūgtenu krēmu, kas lieliski viens otru papildina. 

Kamēr macarons ir trendā, visi par tiem jūsmo, ēd, fotogrāfē un rīko gatavošanas meistarklases, mēs esam aizrāvušies ar bezē cepumiņiem. Mūsu bezē nav tikai olu baltums un cukurs, bet arī foršie Absolūts ēd ogu pulveri. Tie piešķir šiem saldiem cepumiem ne tikai garšu, bet arī krāsu un tik vajadzīgo skābumu, lai tie nebūtu pārāk pliekani. Un mēs nestāvam uz vietas, mēs augam un attīstāmies, tāpēc papildinājām mūsu cepumiņus ar piena šokolādi.

Zefīra mānija ir pārņēmusi daudzus blogotājus un gardēžus. Nepaiet ne diena, lai instagramā neuzpeld kārtējā zefīra porcija ar vēl nebijušu pildījumu. Atzīšos, arī es pakļāvos tendencei, jo zefīrs man garšo, ir īpaši ja zini, kas tajā iekšā. Iepriekš mēģināju gan tīru ābolu zefīru, gan daļu ābolu aizvietoju ar dzērvenēm, taču man visu laiku kaut kas pietrūka - pārāk salkani tie likās. Un tad vienu dienu pamanīju (atkal instagramā), ka viena meitene gatavoja zefīru no aličas, bez āboliem, bez papildus pektīna. Izmēģināju, nogaršoju, novērtēju un dalos ar rezultātu.





Bet vispirms nedaudz teorijas, kas nepieciešama, lai zefīrs izdotos. Tradicionāli zefīru gatavo no āboliem ar daudz lielāku cukura daudzumu, bet es to samazināju un zefīra kvalitāte no tā necieta. Uzreiz brīdinu, ka zefīru gatavo ar svaigu olas baltumu un no tā nav jābaidās, jo tas tiek sajaukts ar 110 grādus karstu cukura sīrupu, kas savā ziņā pasterizē olas baltumu. Vēl viena lieta, bez kuras zefīrs varētu neizdoties - virtuves termometrs. Pavisam nedārgus tos var iegādāties Gemosā. Un, visbeidzot, būs nepieciešams agaragars - augu valsts želējošā viela, ko nevar aizvietot ar želatīnu. Agaragars pēc būtības ir ūdenszāle, tāpēc tam var būt viegla jūras smaržā, kas paliek arī zefīrā. Pagaidām man nav izdevies atrast cita ražotāja agaragaru, kas būtu bez šī trūkuma. Un jā, veikalā ir nopērkams RUF ražotāja "Agartine", kas izklausās līdzīgi agaragaram, bet tas nav tas pats. Tā sastāvā ir agaragars, bet nelielā daudzumā (ap 20%), tāpēc zefīru ar to iebiezināt būs grūti. Var, bet Agartine daudzums būs jāpalielina, gatavs zefīrs būs ļoti maigs un ilgāk jākaltē. Un, visvisbeidzot, ir vajadzīga vismaz 3 litrus apjomīga bļoda putošanai. Ja tādas nav, var izmantot zupas katlu.

Ja pēc visa šī izlasīšanas bailes nav, tad sākam!


Vajadzēs:
250 g aličas biezeņa
400 g cukura
150 g ūdens
8 g agaragara (izmantoju Leckers, nopērkams "Zaļā govs" veikalā un Prismā)
1 olas baltums
pūdercukurs apberšanai


Pagatavošana:

Aličas biezeni es gatavoju no svaigām ogām, vajadzīgo biezeņa daudzumu iegūstot no apmēram 600 g svaigu ogu. Ogas ieber katliņā, uzliec tām vāku un liec uz nelielas uguns vārīties (papildus ūdens vai cukurs nav vajadzīgi). Kad parādīsies sula, noņem vāku (jo liekais ūdens mums nav vajadzīgs, vai ne?) un turpini vārīt 30-40 minūtes. Mums vajag, lai aličas sabiezē un vairs nepeld šķidrumā. Atdzesē ogas, izņem no katliņa kauliņus un izberz ogas caur sietu. Ar kauliņiem to darīt nav ērti - pārbaudīts. Biezeni var gatavot vairākas dienas iepriekš, tas labi glabājas slēgtā traukā ledusskapī.

Bļodiņā sajauc 50 g cukura ar agaragaru. Atlikušos 350 g cukura sajauc ar ūdeni katliņā un liec uz uguns, vienlaicīgi sāc putot aličas biezeni ar olas baltumu vidējā ātrumā. Kad cukura sīrups kļūs 60 grādus silts, ieber tajā, visu laiku maisot, cukuru ar agaragaru un turpini sīrupu vārīt līdz 110 grādiem. Pa to laiku aličas biezenis ar olas baltumu palielināsies apjomā apmēram 3 reizes. Turpinot putot uzmanīgi ielej tajā cukura sīrupu (ne pārāk ātri, lai olas baltums neizvārās un ne pārāk lēni, lai agaragars nesāk sabiezēt). Puto līdz masa atdzesēs nedaudz virs ķermeņa temperatūras. Agaragars sastingst pie 40 grādiem, tāpēc masai jāpaliek nedaudz siltākai

Pildi gatavu zefīra masu konditorejas maisā ar uzgali un veido zefīru uz cepampapīra, teflona vai silikona paklājiņa. Atstāj tos apžūt 24 stundas, tad apber ar pūdercukuru caur sietiņu un saliec pusītes kopā. Glabā cieši noslēgtā traukā. Labu apetīti!


Iedvesmu guvu šeit!